23.03.2018 15:37
Jau agrā rīta stundā pilsētas sētnieki stājas pie darba, modinot mūs ar lāpstu skrapstēšanu un slotu švīkstoņu. No viņiem ir atkarīgs, cik tīra un sakopta ir Daugavpils. Taču nereti tieši sētnieki saņem pārmetumus par laikus nesavāktiem atkritumiem, nenopļautu zāli, lai gan bieži vien paši kritizētāji ir tie, kas rada lielāko netīrību un piesārņo vidi.

Lamāt sētniekus ir netaisnīgi. Daudziem kultūra un tīrība ir abstrakts jēdziens, bet vienīgā sakoptā teritorija, kur atkritumi netiek izmesti pa roku galam, ir paša mājoklis. Arī agrākajos laikos sētnieks – vienmēr priekšautā un ar slotu – bija svarīgs cilvēks. No viņa bija atkarīga ne tikai pagalma tīrība, sētnieks visu zināja, pie viņa vērsās jebkurā jautājumā. Tagad sētnieka funkcijas ir mainījušās, bet, ja šīs profesijas pārstāvji kaut vai dažas dienas nebūs darbā, negribas pat iedomāties, kāda izskatīsies pilsēta.

Vieni jāpadzen, citiem var piešķirt medaļas

Dzīvokļu un komunālās saimniecības uzņēmuma (DzKSU) 1. namu apsaimniekošanas iecirknī strādā 54 sētnieki. Meistare Olga Siņavska uzsver, ka vairākumā tie ir apzinīgi un atbildīgi cilvēki. „Taču ir arī tādi, kas kavē darbu, bieži ņem darba nespējas lapas, pārkāpj disciplīnu. Savukārt citiem par darbu var piešķirt medaļu. Viņiem arī jāpateicas par kārtību mūsu pilsētā,” saka meistare. Sētnieki nemainās bieži, jo visi cenšas, lai netiktu zaudēta darba vieta.

Olga uzskata, ka sētnieki saņem gluži pieklājīgu atalgojumu, tas atkarīgs no iecirkņa platības. Izņemot prasmi vicināt slotu, sētniekam jāprot sadzīvot ar iedzīvotājiem, jo jāiznēsā dažādi papīri, jārisina aktuāli jautājumi un adekvāti jāreaģē dažādās situācijās. Piemēram, daži iedzīvotāji ierīko puķu dobes un pēc tam grib, lai tās kopj sētnieki, kuriem jau tāpat darba pilnas rokas. Kopumā meistare ir apmierināta ar savu padoto darbu: „Sētnieki kopj savu iecirkni jebkuros laika apstākļos un jebkurā dienas laikā. Man nav pretenziju. Mums tikai vajadzētu vairāk jaunas tehnikas zāles pļaušanai.”

Stiprās sievietes

Marija Savicka, pirms kļuva par sētnieci dzelzceļnieku ciematā, vairākus gadus strādāja par konditori. Līdz pensijai vēl trīs ar pusi gadi: „To, ka esmu sētniece, uztveru pavisam normāli, tāpat kā cilvēki, kuri šeit dzīvo. Ģimene – trīs pieauguši bērni un pieci mazbērni, ciena manu izvēli. Savukārt vīrs Eduards, ja ir nepieciešamība, ņem rokās slotu un palīdz.”

Marija pat pret dažu iedzīvotāju nekulturālo uzvedību izturas ar sapratni – ko lai ar viņiem iesāk? Ir gadījies, ka pa logu izmet kastroli, arī citus atkritumus, labi, ka neuzkrīt uz galvas. „Katrā darbā jāsaskata pozitīvais. Sliktā jau tāpat pietiek. Svaigs gaiss, klusums, mikrorajons ir mierīgs un kompakts. Esmu ar visu apmierināta,” saka Marija.

Pilnu rakstu lasiet Latgales laiks 20. marta numurā.

http://latgaleslaiks.lv/raksti/2018-03-23-setnieki-tiribas-un-kartibas-sardze